Frenks Zapa un Kīts Emersons: Sinfonietta Rīga sarunā ar dižgariem

            Divos koncertos, piektdien, 29. novembrī Lielajā ģildē un ceturtdien, 19. decembrī Ventspils koncertzālē “Latvija” diriģents Normunds Šnē un kamerorķestris Sinfonietta Rīga klausītājiem piedāvā ielūkoties 20. gadsimta rokmūzikas aizkulisēs, uz skatuves no jauna pārradot amerikāņu ģitārista un komponista Frenka Zapas un britu taustiņinstrumentālista un komponista Kīta Emersona daiļrades spilgtākos paraugus. Koncertprogramma papildināta arī ar diviem Rīgas komponistu jaundarbiem - Platona Buravicka “EmersoniLaPa” un Džeikina Pusona “Tropos”, kas iecerēti kā asprātīgi dialogi ar abiem 20. gadsimta meistariem.

          Ciklā “Pēckoncerta sarunas” Lielās ģildes Baltajā zālē uz sarunu ar koncerta dalībniekiem - Normundu Šnē, Daini Teni un Jāni Ruņģi klausītājus ielūdz publicists Uldis Rudaks.

          Atklājot koncertprogrammas tapšanas ideju, Normunds Šnē saka: “Šīs programmas mērķis ir iespējami tālu aiz sevis atstāt jebkāda veida komforta sajūtu un ierastos stereotipus. Katrs darbs šajā vakarā izaicina un pārkāpj robežas - dažādās nozīmēs un jēdzienos. Iespējams, nepieradinātākā programma Sinfoniettas sezonās”.

          Divu, ar rokmūzikas skatuvi visbiežāk saistītu leģendāru mūziķu vārdu parādīšanās Sinfonietta Rīga programmā neapšaubāmi ir rets, lai neteiktu nebijis notikums, un šis fakts lielā mērā ir saistīts ar diriģenta Normunda Šnē ne tik zināmo jaunības aizraušanos ar plašu mūzikālo parādību spektru.

Koncertprogrammā iekļautās amerikāņu ģitārista un komponista Frenka Zapas un britu taustiņinstrumentālista un komponista Kīta Emersona kompozīcijas uz Latvijas koncertzāļu skatuvēm dzirdēsim pirmo reizi. Kā viens, tā otrs bez šaubu ēnas atstājis paliekošu nospiedumu 20. gadsimta Rietumu kultūrā un kā žanriski, tā saturiski abi tālu pārkāpuši vienas muzikālas parādības hermētiski noslēgto telpu.

          Frenks Zapa (Frank Zappa), kura darbus atskaņojuši gan Londonas simfoniskais orķestris un diriģents Pjērs Bulēzs, Briseles filharmoniskais orķestris un kameransambļi Ensemble Moderne un Reinecke Trio šodien uzskatāms par Amerikāņu nacionālā kultūras mantojuma būtisku sastāvdaļu. Viņš tiek uzskatīts par vienu no inovatīvākajiem un stilistiski daudzveidīgākajiem māksliniekiem, kura izteiksmē saklausāmas ietekmes gan no 20. gadsimta klasiskā modernisma (Stravinskis, Varēze, Keidžs), gan afroamerikāņu ritmblūza, džeza, dūvapa un kabarē kultūrām. Zapas jaunradei raksturīgs novatorisms un eksperimentālisms, žanriska eklektika, sarkastiski kritisks skatījums uz amerikāņu sabiedrības dzīvesveidu, puritānismu un politiskajām doktrīnām, kā arī hipiju kontrkultūru un mākslas komercializāciju. 

Zapas priekšstatu par mūziķa-radītāja misiju vislabāk izsaka viņa paša vārdi:

“Komponists ir tāds indivīds, kurš ar savu gribu iedarbojas uz nejaušām gaisa molekulām, un šajā procesā viņu pavada nejauši izvēlēti mūziķi. Savās kompozīcijās, es izmantoju svaru, balansu, spriedzi un izlādi – savā ziņā tas līdzinās Varēzes estētiskajai sistēmai. Šo pieeju vislabāk ilustrē tēlnieka Aleksandra Kaldera “mobiļi” – daudzkrāsainas, gaisā levitējošas formas, kas savienotas ar neredzamām stieplēm.”

 

          Idejiskie aizmetņi Mūzikai maza budžeta simfoniskajam orķestrim meklējami 1969. gadā, laikā kad Zapa strādāja pie konceptuāli jauna studijas albuma “Karstās žurkas”(Hot Rats) ieraksta. Viens no pieaicinātajiem māksliniekiem, franču džeza vijolnieks un komponists Žans Luks Pontī (Jean-Luc Ponty) savu pienesumu albumam sniedza, ieskaņojot solopartijas skaņdarbā “Tas noteikti ir kamielis” (It must be a Camel). Zapa un Pontī nolēma, ka visnotaļ auglīgā sadarbība turpināma. Producents Ričards Boks prominentajam džeza vijolniekam rosināja ierakstīt ilgspēlējošo plati ar Zapas skaņdarbu interpretācijām, un jau tā pašā gada rudenī tapa Pontī studijas albums “Karalis Kongs” (King Kong: Jean-Luc Ponty Plays the Music of Frank Zappa). Albuma skaņdarbu sarakstā atrodama arī “Mūzika elektriskajai vijolei un maza budžeta simfoniskajam orķestrim”. Šeit būtiski atzīmēt - Pontī skaņdarbam bija iecerējis 96 mūziķu lielu sastāvu, bet ieraksta sesijai viņam tika atvēlēts 11 mūziķu ansamblis. Drastiski ierobežotie mākslinieciskie resursi tādējādi kalpoja par pamatu ironiski daiļskanīgā nosaukuma tapšanā. Skaņdarbā integrētas divas sešdesmito gadu Zapas kompozīcijas: “Žāvēto plūmju hercogs”(The Duke of Prunes) un “Mārciņa par atslēgšanos autobusā” (A Pound for a Brown on the Bus).

          1975. gadā Frenks Zapa atkārtoti sasauca sešdesmito gadu otrajā pusē studijas ierakstiem angažēto orķestri Abnuceals Emuukha Electric Symphony Orchestra, ar kura spēkiem tika plānots radīt savu iepriekš komponēto dziesmu orķestra aranžijas albumā “Orķestra izlase” (Orchestral Favorites). Ieraksta sesija norisinājās Kalifornijas Universitātes Roisa zālē un citu skaņdarbu vidū tika ierakstīts arī krietni pārstrādātais opuss no Ponti albuma - “Pārskatīta mūzika maza budžeta orķestrim” (Revised Music for Low-Budget orchestra). Albums dienas gaismu ieraudzīja vien pēc četriem gadiem - 1979. gadā, turklāt mazbudžeta orķestra mūzika tajā iekļauta netika. Nedaudz vēlāk tapa vēl viena skaņdarba versija, aranžija kvintetam – “Pārskatīta Mūzika ģitārai un maza budžeta orķestrim”, kas tika iekļauta Zapas 1978. gada albumā “Studijas iedegums” (Studio Tan).

           “Variācijas suņa elpai” līdzīgi kā Mūzika maza budžeta orķestrim tēmas un motīvus aizguvuši no Zapas ansambļa “Izgudrojumu mātes” (Mothers of Invention) 1969. gada dubultalbuma “Onkulis vardā Gaļa” (ierakstīts 1967.-1968. gadā). Būdams apbrīnojams darbaholiķis, Zapa vienu no albuma skaņdarbiem “Suņa elpa, gadā, kad plosījās mēris” pāraranžēja un orķestrēja vairākkārt. Ar nosaukumu “Suņa elpa”, skaņdarbs iekļauts “Izgudrojumu māšu” 1972. gada koncertalbumā “Vēl viens ansamblis no Losandželosas” (Just Another Band from L.A.) un tieši no šīs versijas tapuši turpmākie suņa elpas atvasinājumi, jeb variācijas, citu starpā – simfoniskam orķestrim un mazam elektroniskam ansamblim.

          1993. gadā, mēnesi pirms Frenks Zapa šķīrās no dzīves, klajā nāca Frankfurtē bāzētā Ensemble Modern Zapas kompozīciju koncertierakstu albums “Dzeltenā haizivs” (The Yellow Shark). Tās ir 19 kompozīcijas, to vidū arī “Variācijas suņa elpai / Onkulis vārdā Gaļa”, kas no jauna aranžētas tika sagatavotas atskaņošanai Frankfurtes festivālā. Par šī festivāla goda komponistu (līdztekus Karlheincam Štokhauzenam, Džonam Keidžam un Aleksandram Knaifelam) Zapa tika izvirzīts 1991. gadā.

          Pats autors Ensemble Moderne veikumu vērtējis kā vispilnīgāko viņa muzikālo ideju iemiesojumu un sava radošā mūža augstāko punktu.

 

Sešdesmito gadu otrajā pusē otrpus Atlantijas okeānam jaunas iezīmes 20. gadsimta muzikālo stilu kaleidoskopā ienesa viens no britu progresīvā roka pamatlicējiem, taustiņinstrumentālists un komponists Kīts Emersons (Keith Emerson). Bērnību Emersons pavadījis Vortingas pilsētā Rietumsaseksas grāfistē un, komentējot paša vārdiem, klavierspēli apguvis pie “vietējām vecajām lēdijām”. Kaut arī mūziķa biogrāfijā nav atrodamas ziņas par nopietnām un sistemātiskām klasiskās klavierspēles studijām, tomēr tieši Emersona vārds saistāms ar virtuozitāti un akadēmiskās mūzikas mērķtiecīgu integrēšanu populārās mūzikas kultūrā.

1967. gadā Emersons dibina grupu The Nice, kas plašu atpazīstamību guva ar Leonarda Bernstaina mūzikla “Vestsaidas stāsts” populārā skaņdarba “Amerika” aranžiju. Grupas skanējumā dominēja Emersona ekspresīvi interpretētā Hammond elektrisko ērģeļu faktūra. Tomēr Emersona tembrālās “garšas izjūta” kardināli mainījās jau sešdesmito gadu beigās, nonākot saskarsmē ar amerikāņu zinātnieces un komponistes Vendijas Karlosas daiļradi.  1968. gadā klajā nāca Karlosas revolucionārais skaņu ierakstu albums Switched-On Bach. Tajā, izmantojot Moog modulāro sintezatoru, Johana Sebastiana Baha skaņu tēlu sistēma piedzīvoja sava veida pārdzimšanu, jeb pārcēlumu 20. gadsimtā.

Kopā ar basģitāristu Gregu Leiku (Greg Lake) no ārtroka apvienības King Crimson un sitaminstrumentālistu Karlu Palmeru (Carl Palmer) no odiozās teatrālo rokmūzikas priekšnesumu grupas Crazy World of Arthur Brown Emersons 1970. gada sākumā dibina trio Emerson, Lake and Palmer (ELP). Šī apvienība iezīmē Emersona daiļrades māksliniecisko briedumu un līdzīgi Frenkam Zapam populārās mūzikas pasaulē integrē nopietnu akadēmisko repertuāru, muzikālo pieeju un domāšanu. ELP savu ekspresīvo un nereti megalītisko skaņdarbu tapšanā izmantojuši Ārona Koplenda, Johana Sebastiāna Baha, Pētera Čaikovska, Leoša Janāčeka, Modesta Musorgska, Sergeja Prokofjeva un Belas Bārtoka kompozīcijas un katrs grupas skaņu ierakstu albums vērtējams kā idejiski un stilistiski noslīpēts konceptuālās mākslas paraugs.

ELP piektais studijas darbs - dubultalbums “Darbi” (Works Volume 1) klajā nāca 1977. gadā. Divās ilsgspēlējošajās platēs proporcionāli līdzīgās daļās izpausmes telpa atvēlēta katram trio dalībniekam atsevišķi, un noslēdzošajā daļā – visam ELP sastāvam kopā. Kīta Emersona pienesums šeit ir viņa Pirmais klavierkoncerts. Tas ir skaņdarbs, kurā spilgti manifestējas autora ekspresīvā un aizrautīgā taustiņisnstrumentālista daba, sintezējot Rietumu simfoniskās mūzikas tradīciju izpausmes ar ELP raksturīgo skaņtelpu un emocionālo nokrāsu.

Sinfonietta Rīga koncertā Emersona klavierkoncertu atskaņos latviešu grupas  DAGAMBA taustiņinstrumentālists Dainis Tenis.

W. A. Mozart - Symphony No. 41 "Jupiter"
F. Mendellsohn - Symphony No. 3
Linda Leimane - Guesstimations
R. Strauss - Oboe Concerto
Mēs skanam