Šūmanis, Stravinskis un Petraškevičs Sinfonietta Rīga sezonas noslēgumā

Sestdien, 22. maijā tiešraidē no Lielās ģildes savu 15. jubilejas sezonu noslēgs kamerorķestris Sinfonietta Rīga. Diriģenta Normunda Šnē vadībā orķestris atskaņos neremdināmā jaunatklājēja Igora Stravinska koncertu “Dambārtonas ozoli” un romantisma laikmeta dižgara Roberta Šūmaņa Otro simfoniju. Savukārt kopā ar sitaminstrumentālistu Guntaru Freibergu pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Jāņa Petraškeviča koncerts perkusijām un 34 instrumentiem “Echoing Distances”.

Neoklasicisma skaņtēlu valodā risinātais koncerts Mibemolmažorā “Dambārtonas ozoli” veltīts ievērojamajam amerikāņu diplomātam, mākslas mecenātam un filantropam Robertam Blisam un viņa dzīvesbiedrei Milbretai Blisai. Laulātā pāra trīsdesmit gadu kāzu jubilejai pasūtinātais darbs, tā autora, Igora Stravinska vārdiem runājot, tapis “Baha Brandenburgas koncertu stilā”. Jo īpaši skaidri šeit izgaismojas 3. Brandenburgas koncerta klātbūtne un baroka laikmeta Concerto Grosso koncepta iezīmes. Koncerta kontekstā īpašs ir gan Stravinska mākslinieciskais rokraksts, gan ASV galvaspilsētas Vašingtonas vēsturiskajā Džordžtaunas apkaimē esošais īpašums “Dāmbārtonas ozoli” un abu amerikāņu mecenātu, Roberta un Milbretas Blisu personības. Kā ASV diplomātiskā dienesta pārstāvis Roberts Bliss no 1912. – 1919. gadam rezidēja Parīzē un tieši šeit ar plašu redzesloku apveltītā diplomāta sirdī iedegās interese par mākslas kolekcionēšanu. 1920. gadā Blisi iegādājas īpašumu Kolumbijas Federālajā apgabalā un nosauc to par “Dambārtonas ozoliem”. Seko īpašuma paplašināšana, ēku pārbūve neokoloniālisma stilā un plašās mākslas kolekcijas un bibliotēkas pārvietošana uz jauno apgaismības templi. Pēc arhitekta Lourensa Granta Vaita projekta Dambārtonas īpašumā 1928. gadā top mūzikas telpa, kurā desmit gadu vēlāk savu pirmatskaņojumu piedzīvo Stravinska koncerts. Pats autors veselības problēmu dēļ gan pirmatskaņojumā nepiedalās, tāpēc muzikālo vadību savās rokās ņem komponiste, diriģente un neskaitāmu muzikālo dižgaru audzinātāja Nadja Bulanžēra. 1940. gadā Blisi īpašumu novēl Harvardas universitātei; te izvietota zinātniskā bibliotēka, Bizantijas mākslas un Pirmskolumba laikmeta mākslas kolekcijas un pētniecības institūti. 1944. gadā Dambārtonas vārds izskan arī starptautiskajā politiskajā arēnā. Šeit tiek organizēta “Lielā četrinieka” – ASV, Apvienotās Karalistes, PSRS un Ķīnas Republikas - miera un drošības konference, kurā galīgi tika noformulēta Apvienoto Nāciju Organizācijas ideja un struktūra. Stravinskis “Dambārtonu ozolos” viesojas arī vēlāk, tai skaitā atskaņojot savu Septetu, kas veltīts Dambārtonas Zinātniskajai bibliotēkai. Savus skaņdarbos “Damārtonas ozoliem” veltījuši arī Ārons Koplends un Džoana Tauvera. 

Jurisprudences studijas pametušais pianists Roberts Šūmanis (1810-1856) savu jaunrades potenciālu galvenokārt izteicis kamermūzikas žanrā. Tomēr sava radošā mūža otrajā pusē komponists radījis arī četras simfonijas, vienu operu, vairākas orķestra uvertīras, virkni oratoriju un koncertus soloinstrumantam ar orķestri.

Pēc atgriešanās no koncertceļojuma pa Krievijas impēriju, kura laikā Roberts Šūmanis un viņa dzīvesbiedre Klāra Vīka apmeklē arī Rīgu, komponists piedzīvo dramatisku nervu sabrukumu. Radošais darbs nu pilnībā apstājies un, sekojot ārsta ieteikumam, Šūmaņi dodas uz komponista bērnības miera ostu Drēzdeni. Maniakāla depresija, nāves bailes, trokšņi ausīs, bailes no metāliskiem priekšmetiem, bezmiegs un raudu lēkmes raksturo komponista neapskaužamo stāvokli. Tomēr gada laikā Roberts Šūmanis ir jaušami atguvies un 1845. gada rudenī top Otrās simfonijas meti. Visa nākamā gada garumā komponists turpina darbu pie simfonijas izstrādes un orķestrācijas. Šūmaņa ciešanas un emocionālā drāma skaidri un nepārprotami veido skaņu audekla kopējo dramaturģiju - no sīvas cīņas ar draudīgiem spēkiem (pirmajā daļā) tā attīstās līdz triumfālai uzvarai (finālā), savukārt simfonijas otro un trešo daļu raksturo drudžains nemiers un dziļa melanholija. Analoģisku virzību no tumsas uz gaismu varam atrast arī Ludviga van Bēthovena kompozīcijās, proti epohālajā Piektajā un Devītajā simfonijā.

Fēliksa Mendelszona vadībā Šūmaņa Otrā simfonija savu pirmatskaņojumu piedzīvo 1846. gada 5. novembrī Leipcigas Gewdanhaus zālē. 19. gadsimta gaitā simfonija bauda plašu publikas apbrīnu, kas valdošajā romantisma laikmetā tai piedēvēja īpašu metafizisku oreolu.

 

Līdzās klasiķu darbiem Sinfonietta Rīga sezonas noslēguma koncertā ieskanēsies arī mūslaiku metafiziskie motīvi. Pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Jāņa Petraškeviča Kamersimfonija 34 instrumentiem un solo perkusijām “Echoing Distances”. Par savu darbu pats autors teic:

 

“Līdzīgi kā citos manos darbos, arī par jaunā opusa skanisko matēriju esmu domājis kā par domājošu un jūtošu būtni, citiem vārdiem – kā par skanisku personu. Lai arī centrālās šeit ir tieši muzikālās likumsakarības un iekšējā strukturālā loģika, šī ir mūzika, kuras rašanās ir saistāma arī ar ārpusmuzikālām idejām.”

Skaņdarbs ir komponista veltījums izcilajam perkusionistam Guntaram Freibergam un ir tapis pēc īpaša kamerorķestra Sinfonietta Rīga pasūtījuma.

 

Attēls: ©Hadi Karimi

  • News photo

Dalies