Haidna simfonijas un itāļu renesanse
“Eiropas kamerorķestra” koncertmeistare Lorenca Borrāni aizraujas ar spēles elementa klātbūtni mūzikā. Viegli, it kā rotaļājoties viņa spēj uztaustīt visapslēptākos un satriecošākos nošu raksta slāņus. Savus estētiskos priekšstatus kaldinot austriešu diriģenta un tīrskaņas sūtņa Nikolausa Arnonkūra paspārnē, viņa atklājusi patiesu degsmi vēsturiski informētā atskaņojuma praksē un turpina to lolot arī aizrautīgas kamermūziķes un atskaņojuma vadītājas lomā. Līdzīgu aizrautību uzrāda arī itāļu avangarda un elektroakustiskās mūzikas pionieris Bruno Maderna. Gan “Līksmes mūzika” pēc “Ficviljama virdžināla grāmatas”, gan renesanses polifonijas meistarstiķos balstītais “Odhekatons” ir spožs manifests senās mūzikas triumfam pāri putekļainiem arhīvu plauktiem. Triumfa valodā runās arī austriešu klasiķa Jozefa Haidna simfonijas, kas tapušas pirms meistara došanās uz miglaino Albionu. Šī valoda aicinās ļauties spēles, saspēles un atklājuma brīnumam.
Lorenca Borrāni (Lorenza Borrani), soliste (vijole) un atskaņojuma vadītāja
Sinfonietta Rīga
Bruno Maderna “Līksmes mūzika” vijolei, obojai un stīgu orķestrim, aranžijas skaņdarbiem no “Ficviljama virdžināla grāmatas” (Fitzwilliam Virginal Book)
Jozefs Haidns Simfonija Domažorā Hob. I:56
Bruno Maderna “Odhekatons” (aranžijas skaņdarbiem no Otaviāno Petruči polifoniju krājuma “Harmoniskas mūzikas simts dziemas”)*
Jozefs Haidns Simfonija Domažorā Hob. I:90