“Eiropas kamerorķestra” koncertmeistare Lorenca Borrāni aizraujas ar spēles elementa klātbūtni mūzikā. Viegli, it kā rotaļājoties viņa spēj uztaustīt visapslēptākos un satriecošākos nošu raksta slāņus. Savus estētiskos priekšstatus kaldinot austriešu diriģenta un tīrskaņas sūtņa Nikolausa Arnonkūra paspārnē, viņa atklājusi patiesu degsmi vēsturiski informētā atskaņojuma praksē un turpina to lolot arī aizrautīgas kamermūziķes un atskaņojuma vadītājas lomā. Līdzīgu aizrautību uzrāda arī itāļu avangarda un elektroakustiskās mūzikas pionieris Bruno Maderna. Gan “Līksmes mūzika” pēc “Ficviljama virdžināla grāmatas”, gan renesanses polifonijas meistarstiķos balstītais “Odhekatons” ir spožs manifests senās mūzikas triumfam pāri putekļainiem arhīvu plauktiem. Triumfa valodā runās arī austriešu klasiķa Jozefa Haidna simfonijas, kas tapušas pirms meistara došanās uz miglaino Albionu. Šī valoda aicinās ļauties spēles, saspēles un atklājuma brīnumam.